Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka mēs iekāpām autobusā. Ko es aizmirsu pieminēt, ir tas, ka autobuss ir divstāvīgs, kondicionēts, ar pavadoni, kas taisa tēju un kafiju, un pat ar strādājošu tualeti! Pirmo reizi mūžā aizgāju uz tualeti autobusā. Sekojiet līdzi tekstam, šī nebūt nav pēdējā reize, kad šajā braucienā mēs kaut ko redzējām vai darījām pirmo reizi.
Nepaspēja autobuss nobraukt ne trīsdesmit kilometrus, kad apstājās. Bet ne tāpat vien – mums palūdza izkāpt un izkraut mantas. Izrādās, valsts iekšienē ir kontrolpunkti, un tur, lai arī pa roku galam, bet pārbauda ceļiniekus un viņu mantas. Izraēla ir tuvu, un pagaidām jordānieši grib ar to uzturēt normālas attiecības, tāpēc cīnās ar terorismu, kā prot.
Lai kā arī būtu, pārtraukums nebija ilgs. Pa ceļam apstājāmies vēl vairākas reizes – bez īpašiem iemesliem, vienkārši uz pīppauzēm. Tā bija otrā reize no apmēram miljona, kad saskārāmies ar to, ka jordānieši pīpē kā lokomotīves. Vienmēr un visur – pie stūres, postenī, pie kases, bērnu klātbūtnē, mājās, viesnīcas vestibilā, recepcijā, stāvos, un, spriežot pēc piepīpētajiem numuriem – pat tajos, lai gan dažreiz karājas arī aizliedzošas zīmes.
[more[
Autobuss gāja kādas 4 stundas, un mēs no rīta bijām pamatīgi izsalkuši. Saša bija paķēris līdzi banānus un snikerus, un visu laiku brīnījās, kā tas ir, ka es vispār neko neēdu. Man savukārt kumoss nespraucās kaklā no perspektīvas pēc pāris dienām ar temperatūru mīt 2.5 km kāpumu un 102 km garumu kalnos.
Tomēr, lai arī kas ar tevi nenotiktu (bet tas turpina notikt nepārtraukti, un lūk, pat šajā konkrētajā brīdī), spēkus uzturēt tomēr vajag, tāpēc mēs iejaucām Džoilentu. Šo nosaukumu jūs dzirdēsiet vēl ne reizi vien, bet sīkāk es pastāstīšu vēlāk.
Vai ilgi, vai īsi, bet mēs ieradāmies Ammānā, pilsētā ar vairāk nekā divu miljonu iedzīvotāju lielu populāciju un Jordānijas galvaspilsētā. Autoostas iekārtotas kā Izraēlā: pa perimetru augsts žogs, iekšā var tikt tikai caur šlagbaumu ar autobusu, vai pa durvīm ar metāla detektoru kājām. Bet arī te parādījās slavenā Jordānijas paviršība: kamēr mēs kārtējo reizi likām kopā riteņus, visi apsargi notinās, un mēs mierīgi izgājām caur rāmi bez nevienas dzīvas dvēseles tuvumā.
Taksists, kurš dežurēja pie ieejas, uzreiz piedāvāja aizvest, un apjautājās, kādi plāni uz rītdienu. Pretēji padomiem, kas iesaka ceļotājiem neiesvētīt nepiederošas personas savu nākotnes darbību detaļās, es taksistam paziņoju, ka mēs dosimies uz Nāves jūru. Viņš uzreiz nosauca taksi: 25 dināri. Konkrēta pieeja, neko neteiksi. Ar grūtībām no viņa tikuši vaļā, mēs sākām slēgt iekšā navigatoru, lai nokļūtu līdz apartamentiem. Visi treki mums, kā jau minēju, tālredzīgi bija izveidoti līdz galamērķiem, t.i. viss, kas tika prasīts – aizbraukt līdz galam un kārtīgi paskatīties apkārt. Ne vienmēr, starp citu, bija vienkārši tādus sameistarot: tā, Jett autoostas nav atzīmētas tiešsaistes kartēs, un arī koordinātas atrast nav viegli. Ar viesnīcām vieglāk: pie pārīša Google niķojās, bet iekš booking.com, kā izrādījās, tās vienmēr paziņo.
Kādu noslēpumainu iemeslu dēļ mans telefons, kurš, apveltīts ar GPS un GLONASS uztvērējiem, parasti strādā tā, ka ātrāk vairs nav kur, nolēma saniķoties, tāpēc vēl kādu laiku mēs patērējām tam, lai Saša ieslēgtu Garminu. Ap mums tajā laikā mutuļoja lielpilsētas dzīve: lai gan bija jau ap desmitiem, iela bija pilna ar kaut kur steidzīgiem cilvēkiem, ietve pilna ar atkritumiem, krēsliem un kastēm, blakus kaudze apgaismotu kiosku bez cenu zīmēm, ēdnīcas, kaut kur pīpē ūdenspīpes un visur – cigaretes.
Par cenu zīmju trūkumu runājot – arī raksturīga Jordānijas iezīme. Ja restorānos cenas ēdienkartē vēl šā tā un šur tur ir sastopamas, tad veikalos – nekad. Acīmredzot, loģika tāda, ka vietējie tās tāpat zina, bet no loha var noplēst lieku. Neiespringstot pagaidām ar valūtas maiņas punkta meklēšanu (kā atceraties, mums ir švaki ar vietējo valūtu), mēs devāmies tieši uz apartamentiem. Rajons, kur tie atradās, neizskatījās pārāk viesmīlīgi: neviena nav, blakus kaut kādas būvniecības, ēkas nedaudz nobružātas (lai gan blakus, kur mēs gājām – viens no pilsētas centriem). Beigās mēs atradām durvis ar telefonu, es ieskatījos iekšā, bet neko tur neatklāju, izņemot ķeblīti. Nācās zvanīt uz numuru, kur bija bez pušķojumiem rakstīts GUARD NADER.
Kā jau daudzi citi, es neesmu mīļotājs runāt pa telefonu ar nepazīstamiem cilvēkiem, kur nu vēl angliski, bet izejas nebija jau kuro reizi, turklāt, nevaru aiz pieticības neatzīt, es tiešām runāju angliski gluži pieciešami, un galvenais – parasti saprotu akcentus un izloksnes, ņemot vērā plašo kaučsērfošanas praksi. Tas man, taisnība, īpaši nepalīdzēja, jo cilvēkam otrā galā (proti, ēģiptietim Nadiram) šī prasme pilnībā trūka.
Par laimi, viņš zināja, kas jādara, nokāpa pie mums lejā no sava ūķa, piezvanīja kādam trešajam un iedeva man savu telefonu rokās.
Un lūk, es stāvu pēc divām diennaktīm bez miega, apdullis, saslimis un ar kultūršoku no svešās vides, un mēģinu saprast, kāpēc un kas mani otrā galā tik sīki pratina par plāniem, šodienas un rītdienas. Iedzimtās pieticības dēļ es nevaru pāriet uzreiz pie lietas, t.i. ievākšanās, tāpēc izklāju visu kā pie grēksūdzes. Noslēpumainais svešinieks saka, ka gaidījis mūs no pusdienlaika, un es apsolīju viņam atsūtīt SMS. Bet tā neaizgāja, jo mēs nepierakstījām Jordānijas starptautisko telefona kodu (viena no nedaudzajām plānošanas kļūdām).
Lai kā arī būtu, balss, kas labi un saprotami runā angļu valodā, sola mannu no debesīm, proti:
1) Mūs iemitinās labākajā, pašā labākajā numurā!
2)Velosipēdus paslēps no svešām acīm!
3) Mums samainīs naudu!
4) Viņam ir VW Golf un viņš mūs rīt aizvedīs uz Nāves jūru!
5) Mums parādīs, kur var garšīgi paēst par mērenu cenu!
Visu to viņš pavada ar diezgan apšaubāmu frāzi “We are not businessmen, you know”.
“Laiks rādīs” – nolemju es, Nadirs paskaidro, ka tas bija apartamentu saimnieks, kāds Mr. Rajaj (lasās Ragai).
Nadirs mūs iemitina lielā numurā ar divām guļamistabām, viesistabu, divām tualetēm ar sadzīves tehniku, izrotātā, mazliet nobružātā, bet kā mēs uzzinām vēlāk, ļoti pat pieklājīgā pēc Jordānijas mērogiem. Karstais ūdens nāk no virtuves boilera, tāpēc es krītu panikā, ka tā nebūs, bet mani krata drebuļi, man ir 37.1 un man tiešām vajag dušā, lai kaut kā atslābinātos. Par laimi, panikā nekrītošais Ribakovs atgriež krānu un piedāvā pagaidīt minūtes divas-trīs, un viss nokārtojas.
Jāsaka, ka jordāniešiem visur ir boileri, un situācija ar ūdens gaidīšanu bija absolūti visās viesnīcās. Vairumā vēl šī ūdens pietika tieši pusotrai nopietnai mazgāšanās reizei, tāpēc Saša katru dienu pret savu gribu rūdījās, sākot ar divdesmit sekundēm silta ūdens, un beidzot ar diezgan vēsu.
Nadirs samaina mums tik daudz naudas, cik viņam ir makā (komunicējam mēs ar viņu caur Google Translate telefonos), turklāt pat negaida, ka mēs viņam uzreiz atdosim eiro (sak, rīt ar Ragaju norēķināsieties). Mēs vienalga nolemjam finansiālo jautājumu nokārtot uzreiz, lai pēc tam drudžaini neiespringtu. Iedodam viņam naudu pēc gūgļa (ja kāds nezina, tur var ierakstīt 200 EUR in JOD un viņš nokonvertēs). Kā izrādās vēlāk, Mr. Ragajs kursu skatās analoģiski. Lūk to es saprotu “We are not businessmen”.
Nadirs aizved mūs uz ēdnīcas tipa restorānu, kur mēs garšīgi un līdz ūkai pieēdamies vakariņās nezin ar ko, jo nesaprotam ēdienkarti, par kādiem 8 dināriem uz diviem. (Droši aizstājiet dinārus ar latiem, ja kas). Saša visu apēst nevar, atsaukušies banāni un snikeri, tāpēc lūdz iepakot līdzi un apēd no rīta. Kamēr kas un kā, pulkstenī jau ir ap 12, mēs steidzami vācamies gulēt. Labi vismaz, ka rīt nav jāceļas septiņos, lai paspētu uz autobusu – vecais Ragajs, kā burvis no Oza zemes, atrisina visas mūsu problēmas, arī šo.